FISTtheory

Ir sastopami trīs veidu muskuļaudi: gludā, sirds un skeleta muskulatūra. Gludā un sirds muskulatūra darbojas autonomi iekšējos orgānos, ķermeņa iekšās un asinsvados.
Par skeleta muskulatūru sauc to, ko mēs ikdienā saucam par muskuļiem un kulinārijā - gaļu. Šie muskuļi ir šķērssvītroti un ir pakļauti gribai. Tos raksturo iezīme ātri sarauties un ātri nogurt. Šie muskuļi ķermenī var izskatīties dažādi.
Skeleta muskuli veido dažāds skaits muskuļa šūnu. Muskulis abos galos ir nostiprināts ar vienu vai vairākām cīpslām. Atsevišķa muskuļšūna vai muskuļšķiedra ir tikai dažu simtdaļu milimetra bieza, bet var būt veselu decimetru gara.
Muskuļšķiedra ir savāktas kopā kūlīšos, kurus no visām pusēm apskauj saistaudi, kas pāriet cīpslā. Muskulis ir apgādāts ar asinsvadiem un nerviem.
Muskuļa sarkanā krāsa ir atkarīga no sarkanās krāsvielas - mioglobīna, kas atrodas šķiedrās un ir radniecīga asins sarkanajai krāsvielai - hemoglobīnam. Mioglobīnam ir spēja piesaistīt skābekli, tas var pat viegli izdalīt skābekli muskuļu šūnām. Jo vairāk mioglobīna muskulis satur, jo tam ir vairāk skābekļa, ko izdalīt. Trenējoties var palielināties muskuļa mioglobīna daudzums, un tas savukārt uzlabo fizisko izpildes spēju.


MUSKUĻŠĶIEDRAS

Mūsu muskuļos atrodas divu veidu kopā sajauktas muskuļšķiedras, lēnās un ātrās šķiedras, kurām daļēji ir dažādas mehāniskās un fizioloģiskās īpašības. Lēnās šķiedras izceļas ar savu sīki sazaroto kapilāru tīklu un relatīvi lielo sadedzināšanas spēju, kas tās padara izturīgas. Ātrās sķiedras var pazīt pēc to spējas attīstīt daudz lielāku spēku, nekā spēj lēnās šķiedras. Arī savu maksimālo sasprindzinājumu tās - salīdzinājumā ar lēnajām šķiedrām - sasniedz ievērojami ātrāk. Ātrās šķiedras sauc arī par baltajām šķiedrām, kamēr lēnās tiek dēvētas par sarkanajām šķiedrām.
Lēno un ātro sķiedru sadalījums ir individuāls un, šķiet, ir atkarīgs no pārmantotajiem gēniem. No tā izriet, ka cilvēkiem, kuri piedzimst ar lielu daudzumu lēno šķiedru, jau jaunībā ir tieksme uz kardiovaskulārajām disciplīnām un viņi tajās gūst sekmes.
Vairākumam elites sportistu, kuri nodarbojas ar kardiovaskulārajām disciplīnām, skeleta muskulatūra lielākoties sastāv no lēnajām šķiedrām. Turpretī īso distanču skrējējiem ir augsts procents ātri šķiedru, kas ir priekšnoteikums labu rezultātu iegūšanai 100, 200 un 400 metru distancēs. Ar treniņiem var šķiedru pielāgošanos ietekmēt vairāk vai  nu uz izturības, vai uz eksplozivitātes pusi.


MOTORISKĀS VIENĪBAS

Lai mūsu kustības būtu koordinētas, ir nepieciešama vadība no motoriskajiem centriem smadzenēs, kas kopā ar nervšūnām, nervu šķiedrām un muskuļšķiedrām veido tā saucamās motoriskās vienības. Smadzenes caur nervu sistēmu nepārtraukti saņem informāciju no dažādiem maņu orgāniem muskuļos, locītavās, ādā, acīs un ausīs. Šī informācija pārtop impulsos, kas vada ķermeņa kustības. Impulsi tiek sūtīti caur vienu vai vairākām motoriskajām vienībām, kas savieno smadzenes ar muskuli.
Kad pirmo reizi jāizpilda pilnīgi jauna kustība, tad bieži vien sanāk to izpildīt nemākulīgi. Kustības izpildes laikā ir nepieciešams iesaistīt arī savu prātu. Nepārtraukti vingrinoties, kustība kļūst koordinēta, tas ir, starp nodarbinātajiem muskuļiem jeb agonistiem uzlabojas saspēle. Darba impulsi nonāk muskuļos (sinerģistos), kas izraisa kustību, un vienlīdzīgi ierobežojoši impulsi nonāk muskuļos (antagonistos), kas darbojas pretī kustībai. Koordinētā kustībā tiek izmantoti kustībai vispiemērotākie muskuļi, un kustība notiek ar pareizu spēka pielietojumu un pareizā ātrumā. Kustību trenēšana padara kustību drošāku, un no tīri apzinātas kustības tā pārvēršas kustībā ar vairāk refleksveidīgu raksturu. Vairs nav nepieciešams  piedomāt pie katras atsevišķas kustības. Lielākā daļa mūsu nodarbju , piemēram, skriešana, braukšana ar velosipēdu, dejošana, sākumā ir bijušas apzinātas kustības, bet vingrinoties tās pārtapušas iegūtos refleksos.


MUSKUĻU SPĒKS

Muskuļu spēku var definēt kā maksimālo spēku, ko muskulis var sasniegt vienā reizē.

Muskuļu spēku nosaka šādi faktori:

• Muskuļšķiedru biezums un skaits. Jo lielāks ir muskuļa šķērsgriezums(biezums), jo lielāku spēku muskulis spēj attīstīt.
• Muskuļa garums. Garāks muskulis rada lielāku sasprindzinājumu izstieptā stāvoklī nekā īss muskulis.
• Saspēle starp nerviem un muskuļiem. Netrenēts cilvēks parasti nespēj savus muskuļus izmantot pilnā apjomā. Spēku var palielināt, aktivizējot vairākas motoriskās vienības. Ar treniņiem var uzlabot arī saspēli starp nerviem un muskuļiem, un to sauc par koordinācijas treniņu.

Muskuļa izturība vai spēja veikt ilglaicīgu darbu savā ziņā ir atkarīga no muskuļšķiedru biezuma un skaita. Taču muskuļa asins piegādei šeit ir izšķirošā nozīme. Ilgstošs darbs ir iespējams tikai un vienīgi tad, ja muskulis saņem pietiekami daudz asinis. Tā priekšnoteikums ir dinamiska darba veikšana, tas ir, kad muskuļi kustībā te saraujas, te atslābst. Veicot dinamisku darbu, muskulis daļai asinsrites darbojas kā pumpis. Muskuļa atslābuma fāzē muskulis piepildās ar asinīm un saņem skābekli un degvielu. Muskulim atkal saraujoties, asinis tiek izdzītas laukā, caur ko atkritumvielas - ogļskābā gāze un, iespējams, arī pienskābe - tiek izvadītas ārā.


ENERĢIJAS RADOŠI PROCESI

Muskuļu darbs, tāpat kā jebkurš cits darbs, rada enerģiju. Mehāniskā enerģija, kas attīstās muskulim saraujoties, tiek iegūta no paša muskuļa ķīmiskās enerģijas rezervēm. Šī rezerve sastāv no pārtikas produktu ogļhidrātiem, kas gremošanas procesā tiek sašķelti un kļūst par sava veida cieti, kas tiek uzkrāta muskulī kā glikogēns. Daļa šā glikogēna vienmēr tiek tālāk sašķelta ATF, kas darbojas kā starta degviela un pietiek dažām sekundēm. Pēc tam muskulis rada enerģiju principā divos veidos - atkarībā no tā, vai tam ir pieejams skābeklis vai nav.